Pētījumu un publikāciju datu bāze

Pētījuma mērķis ir izpētīt esošo stāvokli un piedāvāt risinājumus lauku ainavu elementu uzskaitē un raksturošanā, apzināt dažādās datu bāzēs uzkrāto datu kvalitāti un pielietojamību attīstības tendenču monitoringam un novērtēšanai.

1. Analizēt esošo situāciju lauku ainavu elementu apsaimniekošanā, aizsardzībā un uzskaitē Latvijā un ES dalībvalstīs.
2. Veikt lauku ainavu elementu kartēšanu un raksturošanu izvēlētos parauglaukumos dažādos ainavu tipos Latvijā.
3. Sniegt priekšlikumus lauku ainavu elementu sistēmiskai pārvaldībai.
4. Iepazīstināt ar pētījuma rezultātiem dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus zinātniskajās konferencēs un diskusijās.

Darba uzdevumi ir jāizpilda līdz 2025.gada 25.novembrim.

1) Latvijai ir raksturīgi daudzveidīgi koku, zālāju, ūdens, akmens un antropogēnie ainavu elementi, tie nodrošina nozīmīgas dzīvotnes dažādām savvaļas sugām. Lielāko LAE īpatsvaru Latvijā veido kokaugu, ūdeņu un zālāju elementi.
2) Lauku ainavu elementu īpatsvars Latvijā ir salīdzinoši zems un pazīmes liecina, ka tas turpina samazināties. LUCAS dati rāda, ka LAE Latvijā aizņem 4,3% no LIZ. Lauksaimniecības intensifikācija un lauku ainavu homogenizācija liecina, ka LAE klātbūtne lauksaimniecības zemēs mazinās, un tendence kopumā ir lejupslīdoša. Šāda attīstība ir nevēlama no biodaudzveidības saglabāšanas aspekta, kā arī pretrunā ar ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2030 noteiktā un Dabas atjaunošanas regulā juridiski nostiprināto 10% īpatsvara mērķi. Šobrīd nav pazīmju, ka Latvija bez mērķtiecīgas rīcības spētu virzīties uz šo slieksni.
3) Telpisko datu bāzēs ir pieejama informācija par lauku ainavas elementiem, tomēr tā ir nepilnīga un neaptver lielāko daļu no LAE. Uzskaitītajos LAE lielākā daļa ir pastāvīgie kokaugu un krūmu ainavu elementi, kuri kamerālā datu analīzē vislabāk atpazīstami un kartējami. LAD dati, kas ir vispilnīgākā telpisko datu bāze, aptver tikai nelielu daļu LAE, savukārt topogrāfiskās kartes ir novecojušas un dažādu ES līmeņa telpisko datu izšķirtspēja nav piemērota LAE kartēšanai lauka līmenī. Empīriskie lauka apsekojumi uzrāda atšķirības starp LAD datos redzamo un reāli dabā esošo, tostarp elementu robežas, tipu identificēšanu un izmērus. Tas nozīmē,
ka politikas veidošana šobrīd balstās uz nepilnīgu informāciju, kas neļauj droši novērtēt ne esošo situāciju, ne progresu. Tomēr LAD, LĢIA ortofoto un arī ES līmeņa datubāzes strauji pilnveidojas un tehnoloģiskās iespējas (augstas izšķirtspējas satelītainas, automatizēta atpazīšana, AI rīki, sensori) potenciāli ļautu daļēji automatizēti veikt LAE uzskaiti. Tas atvieglo datu pilnveides procesu un atvieglos LAE uzskaiti turpmāk.
4) Parauglaukumu apsekojumi rāda, ka lauku ainavu elementu apsaimniekošana ir atšķirīga dažādām LAE grupām. Aramzemēs atstatus augošiem kokiem visbiežāk dabiskā veģetācija zemsedzē netiek atstāta vainaga platumā, taču kopā ar tiem ir
sastopama atmirusī koksne, lieli akmeņi un akmens krāvumi. Daudzviet zālāju elementos tiek atstāta dabiskā veģetācija, un netiek pārveidota pamatnes struktūra. Daudzviet grāvju malas un krūmāji tiek apsaimniekotas atbilstoši biodaudzveidības saglabāšanai arī intensīvas lauksaimniecības teritorijās. Pētījuma parauglaukumos konstatēti elementi ar vidēju līdz augstu ekoloģisko vērtību.
5) Veiktās aptaujas rezultāti liecina, ka lauksaimnieku īstenotā apsaimniekošanas prakse ir piemērota esošo ainavu elementu uzturēšanai, bet neveicina jaunu veidošanu, tas jo īpaši attiecas uz koku elementiem, kuros tiek veikti minimāli uzturēšanas darbi, bet jaunu koku vai apstādījumu stādīšana nenotiek. Atstatus stāvoši koki bieži tiek apzāģēti vai aizvākti, taču to vietā netiek stādīti jauni, kas ilgtermiņā var novest pie strukturālo LAE izzušanas lauksaimniecības zemēs. Šī situācija liecina, ka esošā apsaimniekošanas prakse neveicina paaudžu nomaiņu koku elementos, kas nepieciešama to saglabāšanai laikā.
6) Aptaujas rezultāti uzrāda, ka lauksaimnieku motivācija veikt pilnvērtīgu lauku ainavas elementu apsaimniekošanu nomātajās LIZ ir zema. Ņemot vērā nomāto zemju augsto īpatsvaru kopējā LIZ apsaimniekošanas struktūrā, secināms, ainavu elementiem pastāv augsti izzušanas riski.
7) Saskaņā ar aptaujas rezultātiem respondentus visvairāk motivē apkārtējās ainavas vizuālā sakoptība un prasību izpilde, kas ļauj saņemt atbalsta maksājumus. Bioloģiskā daudzveidība tiek atzīta par vērtību, tomēr bieži nav primārais apsaimniekošanas iemesls, un vēl retāk tā tiek sasaistīta ar saimniecības konkurētspēju vai ražas stabilitāti. Ekonomiskus vai ekosistēmu pakalpojumu
ieguvumus no LAE lielākā daļa saimnieku neredz. Tas norāda uz būtisku komunikācijas un zināšanu trūkumu par LAE ekoloģisko nozīmi un integrāciju produktīvā un ilgtspējīgā lauksaimniecības sistēmā. No otras puses, aptaujas dati arī rāda, ka kopumā respondenti neiebilst pret LAE saglabāšanu vai attīstīšanu, ja saņem skaidru informāciju un atbalstu. Tas nozīmē, ka ar precīziem stimuliem var panākt pārmaiņas LAE apsaimniekošanā.
8) Empīriskie dati rāda, ka daudzviet pietiek ar nelielām izmaiņām apsaimniekošanā (piemēram, neapstrādāt pamatni zem koka vainaga, novākt zāles biomasu buferjoslās, saglabāt koku grupas, saglabāt atmirušo koksni), lai LAE ekoloģiskā kvalitāte strauji uzlabotos. Tādējādi politikas instrumenti, kas motivētu šādas prakses, var dot ātru un izmērāmu rezultātu.
9) Parauglaukumu apsekošana uzrāda atšķirīgus rezultātus dažādos ainavu tipos gan LAE īpatsvarā (no 1,2% līdz 8,3%) no LIZ, gan kvalitātē, gan struktūrā. LAE spēja piedalīties ekosistēmas pakalpojumu sniegšanā ir zinātniski pierādīta un tā ircieši saistīta ar apkārtējās ainavas kontekstu un apsaimniekošanas veidu. LAE ekoloģiskā vērtība būtiski mainās atkarībā no mikrodzīvotņu klātbūtnes, apsaimniekošanas intensitātes un atrašanās vietas. Vietās, kur dominē lieli aramzemju areāli, LAE relatīvā ekoloģiskā nozīme pieaug, savukārt mozaīkveida ainavās atsevišķi elementi var būt mazāk nozīmīgi. Kopumā izpēte parāda, ka LAE
uzturēšanai Latvijā iespējams veidot telpiski mērķētu pārvaldību, kur relatīvi neliela ieguldījums var dot ievērojamus pozitīvus rezultātus.
10) Latvijā KLP ir vienīgais mehānisms, kura ietvaros tiek nodrošināts valsts un ES finansējums lauku ainavu elementu uzturēšanas veicināšanai lauksaimniecības zemēs. Minimālās aizsardzības prasības, ko noteic LLVS attiecībā uz lauku ainavu
elementiem (neražojošu platību īpatsvaru LIZ) Latvijā ir zemas, kopš 2024.gada, kad tika atcelts LLVS 8.1., līdz ar to normatīvais regulējums un finansiālie stimuli šajā jomā pārorientēti uz brīvprātīgiem pasākumiem (ekoshēmām un LA intervencēm). Salīdzinot ar 10% īpatsvara mērķi, šīs intervences ir pieticīgas, jo to maksājumu līmenis un segums ir ierobežots. Empīriskā izpēte rāda, ka tikai
aptuveni 10% no identificētajiem LAE atbilst aktuālās ekoshēmas EKO3 kritērijiem, atbalstam EKO3 pirmajā darbības gadā pieteikts tikai 1% no visu LAE kopskaita. Tādēļ brīvprātīgās intervences vienas pašas visticamāk nespēs nodrošināt LAE uzturēšanu un/vai būtisku ainavu elementu platību pieaugumu.
11) Baltijas jūras reģiona valstu KLP izpēte apliecināja, ka valstis īsteno atšķirīgas stratēģijas lauku ainavu elementu aizsardzībai. Šīs pieejas atšķiras pēc tā, vai saimniekiem tiek juridiski noteikts minimālais atstājamo teritoriju apjoms, vai arī viņi tiek atalgoti par brīvprātīgiem pasākumiem, un vai mērķis ir saglabāt esošās dabas vērtības vai tās paplašināt. Valstu prakses, kas analizētas Baltijas jūras reģionā, uzskatāmi parāda, ka dažādas pieejas var sniegt efektīvus rezultātus, ja tās veidotas konsekventi un sasaistīti ar lauksaimniecības saimniekošanas realitāti. Kopumā šo valstu piemēri parāda, ka veiksmīga LAE pārvaldība
iespējama gan ar juridiski definētiem minimālajiem obligātajiem sliekšņiem, gan ar brīvprātīgiem atbalsta modeļiem, taču rezultāts ir atkarīgs no tā, vai politika ir konsekventa, skaidra un balstīta zinātnē. Juridiski noteikts minimums nodrošina stabilitāti, bet brīvprātīgie pasākumi piešķir elastību un inovāciju iespējas. Savukārt dabas vērtību paplašināšana notiek tikai tad, ja atbalsta sistēma ir pietiekami motivējoša un kvalitatīvi orientēta.
12) No citu BJR valstu labās prakses piemēriem iespējams iedvesmoties, pilnveidojot LAE pārvaldību Latvijā. Dānija demonstrē, ka juridiski noteikts minimālais neražojošo platību apjoms nodrošina stabilu bāzi bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai. Atjaunotais 4% valsts līmeņa slieksnis veiksmīgi nodrošina ainavu elementu daudzumu un novērš to zudumu arī intensīvas lauksaimniecības apstākļos. Igaunijā ieviestā pieeja parāda, ka brīvprātīgajās ekoshēmās var sasaistīt ekoloģiskos ieguvumus ar ražošanas interesēm. Vācija piedāvā daudzlīmeņu pieeju, kur bāzes aizsardzību papildina ekoshēmas un sadarbības programmas. Šāda struktūra nodrošina gan esošo elementu aizsardzību, gan jaunu struktūru veidošanu, īpaši lineāro elementu un koridoru tīklu atjaunošanā. Somija un Zviedrija apliecina, ka spēcīga nacionālā dabas aizsardzības sistēma var nodrošināt stabilu LAE līmeni arī situācijās, kad KLP loma ir sekundāra.
13) Pētījumā aprobētā kartēšanas metodika, telpisko datu avotu analīze, īstenotais lauka darbu apjoms un veiktā detalizētā zinātniskā un politikas dokumentu izpēte ļauj pilnveidot LAE pārvaldības sistēmu, kas var kalpot gan KLP, gan dabas atjaunošanas plānošanai.